bible
ra
🌐 Language
English
Español
Français
Deutsch
Português
Italiano
Nederlands
Русский
中文
日本語
한국어
العربية
Türkçe
Tiếng Việt
ไทย
Indonesia
All Languages
Home
/
Latvian
/
Latvian (RT65) 1965 (1965. Gada Bībeles Izdevuma Revidētais Teksts)
/
Job 7
Job 7
Latvian (RT65) 1965 (1965. Gada Bībeles Izdevuma Revidētais Teksts)
← Chapter 6
Jump to:
Chapter 1
Chapter 2
Chapter 3
Chapter 4
Chapter 5
Chapter 6
Chapter 7
Chapter 8
Chapter 9
Chapter 10
Chapter 11
Chapter 12
Chapter 13
Chapter 14
Chapter 15
Chapter 16
Chapter 17
Chapter 18
Chapter 19
Chapter 20
Chapter 21
Chapter 22
Chapter 23
Chapter 24
Chapter 25
Chapter 26
Chapter 27
Chapter 28
Chapter 29
Chapter 30
Chapter 31
Chapter 32
Chapter 33
Chapter 34
Chapter 35
Chapter 36
Chapter 37
Chapter 38
Chapter 39
Chapter 40
Chapter 41
Chapter 42
Chapter 8 →
1
Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?
2
Kā vergs ilgojas pēc ēnas, kā algādzis, kas cerē uz savu algu,
3
tā es sev īpašumā ieguvu vilšanās mēnešus, un man piedevām pielika klāt naktis ar bēdām.
4
Tiklīdz apguļos, man jādomā: cik ilgs laiks paies, kad es atkal piecelšos? Tad seko bezgala gari izstiepusies nakts, un man galīgi apnikusi mana grozīšanās un valstīšanās līdz pašai rīta stundai.
5
Manas miesas ietērps ir tārpu sagrauzti puveši un netīras vātis; mana āda te sacietē un te atkal pūžņo.
6
Manas dienas lido ātrāk nekā audēja spole un izgaist bezcerībā.
7
Piemini, ka visa mana dzīve ir tikai dvesma, manām acīm nebūs vairs lemts skatīt laimi kā sendienās!
8
Tā cilvēka acs, kurš mani vēl redz, mani drīz vairs neredzēs; kad Tavas acis mani meklēs, tad manis vairs nebūs.
9
Kā mākonis izjūk un izgaist, tā arī tas, kas aizgājis mirušo valstī, vairs neuzkāpj atpakaļ zemes virsū.
10
Tas vairs otrreiz neatgriežas savā namā, un viņa dzīves vieta vairs neko nezina par viņu!
11
Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirds rūgtumā, savās sirds bailēs.
12
Vai tad es esmu jūra vai kāds jūras pūķis, ka Tu mani aplenc ar izliktiem sargiem?
13
Kad es domāju: mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās, -
14
tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām.
15
Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas!
16
Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!
17
Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka Tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles,
18
un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli.
19
Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz brīdi, ļaudams man norīt savas siekalas?
20
Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, cilvēka sargs un novērotājs? Bet kāpēc Tu mani esi Sev izvēlējies par piemeklējamo, ka es sev pašam esmu kļuvis par nastu?
21
Kādēļ Tu nepiedod man manus grēkus un neatlaid manu noziegumu? Jo tad es varētu atgulties pīšļos, Tu mani meklētu, bet manis vairs nebūtu."
← Chapter 6
Jump to:
Chapter 1
Chapter 2
Chapter 3
Chapter 4
Chapter 5
Chapter 6
Chapter 7
Chapter 8
Chapter 9
Chapter 10
Chapter 11
Chapter 12
Chapter 13
Chapter 14
Chapter 15
Chapter 16
Chapter 17
Chapter 18
Chapter 19
Chapter 20
Chapter 21
Chapter 22
Chapter 23
Chapter 24
Chapter 25
Chapter 26
Chapter 27
Chapter 28
Chapter 29
Chapter 30
Chapter 31
Chapter 32
Chapter 33
Chapter 34
Chapter 35
Chapter 36
Chapter 37
Chapter 38
Chapter 39
Chapter 40
Chapter 41
Chapter 42
Chapter 8 →
All chapters:
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
32
33
34
35
36
37
38
39
40
41
42