Luke 19

Latvian NLB (New Latvian Inter-Confessional Bible)

← Chapter 18 Jump to: Chapter 20 →

1Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai.

2Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts.

3Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs.

4Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām.

5Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.”

6Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma.

7To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.”

8Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.”

9Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls.

10Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.”

11Viņiem klausoties, viņš stāstīja vēl vienu līdzību, tādēļ ka viņš bija jau tuvu Jeruzālemei, un viņi domāja, ka Dieva valstība tūlīt parādīsies.

12Tad viņš stāstīja: “Kāds dižciltīgs cilvēks aizceļoja uz tālu zemi, lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos.

13Sasaucis desmit savus kalpus, viņš iedeva tiem desmit naudas gabalus un sacīja tiem: saimniekojiet, kamēr es pārnāku.

14Līdzpilsoņi viņu neieredzēja un sūtīja nopakaļ sūtņus, likdami sacīt: mēs negribam, ka viņš valdītu pār mums.

15Kļuvis par ķēniņu, viņš atgriezās un lika sasaukt kalpus, kuriem bija iedevis naudu, lai uzzinātu, ko tie bija nopelnījuši.

16Pirmais kalps ieradās, teikdams: kungs, tavs naudas gabals nopelnījis desmitkārt.

17Tam viņš sacīja: lieliski, krietnais kalp! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, tad valdi pār desmit pilsētām!

18Tad nāca otrais, sacīdams: tavs naudas gabals, kungs, nopelnījis pieckārt.

19Un tam viņš sacīja: valdi tu pār piecām pilsētām!

20Tad nāca vēl cits kalps, sacīdams: kungs, redzi, tavs naudas gabals, ko turēju noglabātu sviedrautā.

21Es baidījos no tevis, jo tu esi bargs vīrs. Tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis.

22Tam viņš sacīja: pēc taviem paša vārdiem es tevi tiesāšu, nelietīgais kalps! Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks un ka es ņemu, ko neesmu nolicis, un pļauju, ko neesmu sējis.

23Kādēļ tad tu nedevi manu naudu augļotājam? Pārnācis es to atgūtu ar peļņu.

24Un tiem klātesošajiem viņš sacīja: atņemiet viņam šo naudas gabalu un atdodiet tam, kam ir desmit.

25Un tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit.

26Es jums saku: ikvienam, kam ir, tiks dots, bet, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir.

27Bet manus ienaidniekus, kuri negribēja, ka es valdītu pār tiem, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!”

28To pateicis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi.

29Kad viņš tuvojās Bētfagei un Bētanijai, pie tā sauktā Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus,

30tiem sacīdams: “Noejiet uz šo ciemu, kas pretī. Tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens cilvēks nekad vēl nav sēdējis. To atsieniet un atvediet!

31Ja kāds jums jautā: kādēļ jūs to atraisāt? – tad sakiet: tas ir vajadzīgs Kungam.”

32Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada visu, kā viņš bija sacījis.

33Viņiem atraisot ēzelīti, saimnieki tiem jautāja: “Kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?”

34Viņi sacīja: “Kungam tas vajadzīgs.”

35Un viņi atveda to pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja Jēzu tam virsū.

36Viņam jājot, tie klāja savas drēbes uz ceļa.

37Kad viņš tuvojās vietai, kur ceļš ved lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem, ko bija redzējuši.

38Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!”

39Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!”

40Bet viņš atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”

41Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, uzlūkojis to, viņš sāka raudāt,

42sacīdams: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm.

43Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm.

44Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.”

45Iegājis templī, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī tirgojās,

46tiem sacīdams: “Ir rakstīts: mans nams būs lūgšanas nams, bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”

47Viņš mācīja templī ik dienas. Bet virspriesteri un rakstu mācītāji, tāpat arī ievērojamākie no tautas meklēja, kā viņu nonāvēt,

48bet nesaprata, kā to izdarīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un viņā klausījās.

← Chapter 18 Jump to: Chapter 20 →