Daniel 4

Latvian 2024 (Jauna Pārstrādāta latviešu Bībele 2024)

← Chapter 3 Jump to: Chapter 5 →

1Es, Nebūkadnecars, labklājībā dzīvoju savā namā, ar vērienu savā pilī,

2bet tad es redzēju sapni, kas mani izbiedēja. Es gulēju, un prātā man parādījās tēli, kas mani uzmodināja.

3Es pavēlēju pie sevis atvest visus Bābeles gudros, lai tie man izskaidro sapni.

4Atnāca burvji, pareģi, zintnieki un zvaigžņu tulki, un es tiem izstāstīju sapni, bet tie nespēja to iztulkot.

5Beidzot pie manis ieradās Daniēls, kam dots mana dieva Bēltšacara vārds, – viņā mājo svēto dievu gars! – un es pastāstīju sapni viņam.

6Es teicu: Bēltšacar, tu, kas liels starp burvjiem, es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un neviens noslēpums tev nav par grūtu! Rau, mans sapnis, ko redzēju, – iztulko to man!

7Kamēr es gulēju, man rādījās šāds sapnis: es ieraudzīju koku zemes vidū, varen diža garuma,

8koks kļuva arvien varenāks, un galotne tam sniedzās debesīs – no visiem zemes galiem tas saskatāms!

9Daiļa tam lapotne, un augļu pārpilns – barība tiek visiem, kas tajā mīt! Lauka zvēri rod paēnu zem tā, debesu putni vij zaros ligzdas, ikviens, kam miesa, rod barību tur!

10Kamēr es gulēju, man rādījās šāds sapnis: redzi, svēts sargs nonāk no debesīm

11un sauc stiprā balsī: nogāziet šo koku un nocērtiet tam zarus, noplūciet tam lapas un izmētājiet tā augļus, lai pamūk zvēri no tā un putni no tā zariem!

12Bet celms ar visām saknēm lai paliek zemē – dzelzs un vara važās, lauka zālē lai guļ. To slacīs debess rasa, tam liktenis viens ar meža zvēriem un lauka zāli!

13Cilvēka prāts lai tiek tam atņemts un dzīvnieka prāts lai tiek tam dots, līdz paiet septiņi laiki!

14Šo spriedumu teica sargs, šo nodomu vēstīja svētais! Lai dzīvie to zina – Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm, viņš valsti dod, kam vien grib, viņš var pat viszemāko pār to iecelt! –

15Šis ir sapnis, ko es, ķēniņš Nebūkadnecars, redzēju, un tev, Bēltšacar, man tas jāiztulko, jo pat visi manas valsts gudrie nespēj to iztulkot, bet tu to vari, jo tevī mīt svēto dievu gars!”

16Daniēls, kuru dēvēja par Bēltšacaru, kādu brīdi stāvēja pārbijies, un viņa domas pārņēma šausmas. Ķēniņš viņu uzrunāja: “Bēltšacar, lai sapnis un tā tulkojums tevi nešausmina!” Bēltšacars teica: “Mans kungs, kaut jel šis sapnis būtu par tiem, kas tevi nīst, un tā skaidrojums par taviem ienaidniekiem!

17Koks, ko tu redzēji, kas kļuva arvien varenāks, kam galotne sniedzās debesīs, kas bija saskatāms no visiem zemes galiem,

18kam daiļa lapotne un kas augļu pārpilns – barības tiek visiem, kas tajā mīt! – lauka zvēri zem tā mīt, debesu putni vij zaros ligzdas, –

19tas esi tu, ak, ķēniņ! Arvien varenāks tu kļuvi, tu augtin augi līdz debesīm, tu valdīji līdz zemes malām!

20Bet tad, ķēniņ, tu redzēji svētu sargu nonākam no debesīm, un tas teica: nocērtiet šo koku, iznīciniet to, bet celms ar visām saknēm lai paliek zemē – dzelzs un vara važās lauka zālē lai guļ, lai to slaka debess rasa – tam liktenis viens ar meža zvēriem, līdz paiet septiņi laiki!

21Šis ir sapņa skaidrojums, un šāds, ķēniņ, ir Visuaugstā spriedums par manu kungu, ķēniņu:

22tevi padzīs no cilvēku vidus, tu mitīsi pie meža zvēriem un tevi baros kā vērsi ar zāli, debesu rasa tevi slacīs, līdz paies septiņi laiki, līdz tu zināsi, ka Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm – viņš tās dod, kam grib!

23Un tika pavēlēts: celms ar visām saknēm lai paliek – tev atkal piederēs tava valsts, tev tikai jāatzīst, ka debesis valda!

24Tādēļ, ak, ķēniņ, lai mans padoms tev tīk – tu atsvabinies no grēkiem, darīdams taisnību, un no negantības, apžēlodamies par nabagiem! Varbūt tava labklājība nemitēsies.”

25Tā arī notika ar ķēniņu Nebūkadnecaru.

26Divpadsmit mēnešus vēlāk, kad viņš staigāja pa savas valsts pili Bābelē,

27viņš teica: “Vai gan es neesmu šo lielo Bābeli uzcēlis, kur dzīvot ķēniņam, ar savu lielo spēku un vareno slavu?!”

28Ķēniņš vēl nebija paspējis teikt šos vārdus, kad no debesīm atskanēja balss: “Tev, ķēniņ Nebūkadnecar, saka: valsts tev ir atņemta!

29Tevi padzīs no cilvēku vidus, pie meža zvēriem tu mitīsi un tevi baros kā vērsi ar zāli; lai paiet septiņi laiki, tad tu zināsi – Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm, viņš tās dod, kam grib!”

30Tūdaļ piepildījās par Nebūkadnecaru teiktais – viņu padzina no cilvēku vidus, viņš ēda zāli kā vērsis, debesu rasa to slacīja, viņa mati izauga gari kā ērgļa spalvas un nagi kā putniem.

31Kad šis laiks beidzās, es, Nebūkadnecars, pacēlu savu skatienu uz debesīm un atgriezās mans prāts: “Visuaugsto es godināju, viņš dzīvo mūžīgi! To slavēju un teicu, jo viņš valda! Viņa vara ir mūžīga, viņa valsts paliek uz audžu audzēm!

32Visi, kas mīt uz zemes, ir nieks! Ar debesu pulkiem un zemes ļaudīm viņš dara, ko grib! Nav neviena, kas spētu apturēt viņa roku, kas varētu viņam teikt: ko tu dari?!”

33Tajā pašā brīdī atgriezās mans prāts un gods un diženums manai valstij par slavu. Mani padomnieki un augstmaņi mani sameklēja un atkal iecēla valdīt pār valsti, un es kļuvu vēl varenāks nekā iepriekš.

34Tagad es, Nebūkadnecars, slavēju, teicu un godinu debesu Ķēniņu: “Visi viņa darbi ir patiesi, visi viņa ceļi ir taisnīgi, viņš spēj pazemot tos, kas lepnīgi staigā!”

← Chapter 3 Jump to: Chapter 5 →