Matthew 14

Latvian LTV 1965

← Chapter 13 Jump to: Chapter 15 →

1Tanī laikā ceturtās zemes daļas valdinieks Hērods dzirdēja par Jēzu

2Un sadja saviem kalpiem: „Šis ir Jānis Kristītājs, viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, tāpēc viņam tādi brīnišķi spēki.“

3Jo Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ieliris detumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ.

4Jo Jānis sadja uz viņu: „Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis.“

5Un viņš to gribēja nokaut, tīk baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti.

6Kad Hērodam bija dzimšanas diena. Hērodijas meita dejoja viņu priekšā, un tā Hērodam patika.

7Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, viņš došot visu, ko tā lūgšot.

8Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: „Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“

9Tad ķēniņš noskuma; bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot.

10Un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu.

11Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; un tā to nesa savai mātei.

12Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un tās apraka; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum.

13Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ.

14Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un viņam sirds iežēlojās par tiem un viņš dziedināja viņu neveselos.

15Bet kad vakars metās, viņa mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.“

16Bet Jēzus tiem sacīja: „Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!“

17Bet tie uz viņu sacīja: „Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.“

18Un viņš sacīja: „Nesiet man tās šurp!“

19Un ļaudīm viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla savas acis uz debesim, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.

20Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus.

21Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.

22Un Jēzus [tūdaļ] lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms viņš atlaidīs ļaudis.

23Un ļaudis atlaidis, viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās, viņš tur palika viens pats.

24Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretējs vējš.

25Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.

26Un kad mācekļi to redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: „Tas ir spoks.“ Un tie brēca aiz bailēm.

27Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Tunet drošu prātu, es tas esmu! Nebīstieties!“

28Un Pēteris viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja tu tas esi, tad liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.“

29Un viņš sacīja: „Nāc!“ Un Pē-teris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus.

30Bet lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!“

31Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?“

32Un kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās.

33Un tie, kas bija laivā, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: „Patiesi tu esi Dieva Dēls.“

34Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Genecaretes zemē.

35Un kad turienes ļaudis viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus neveselos.

36Un viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizkart viņa drēbju vīli; un kas to aizkāra, kļuva vesels.

← Chapter 13 Jump to: Chapter 15 →