Luke 2

Latvian LG 8

← Chapter 1 Jump to: Chapter 3 →

1Un notika tanī laikā, ka pavēle no ķeizara Augusta tapa izsūtīta, ka visa pasaule taptu uzrakstīta.

2Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijus Sīrijā valdīja.

3Un visi nogāja, ka liktos pierakstīties, ikviens savā cilts pilsētā.

4Tad arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka tas bija no Dāvida rada un cilts,

5Ka liktos pierakstīties ar Mariju, savu saderēto sievu, kas bija grūta.

6Un notikās, tiem turpat esot, laiks atnāca, ka tai bija dzemdēt.

7Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un tā To ietina autiņos un To lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājas vietā.

8Un gani bija ap to pašu vietu laukā pie laidariem, tie nomodā būdami naktī savus lopus sargāja.

9Un redzi, Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga godība tos apspīdēja, un tie ļoti izbijās.

10Un eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks;

11Jo jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs, Dāvida pilsētā.

12Un to ņematies par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.”

13Un tūdaļ tur pie eņģeļa bija debesu draudzības pulks; tie Dievu slavēja un sacīja:

14“Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.”

15Un notikās, kad eņģeļi no tiem uz debesīm bija aizgājuši, tad gani runāja savā starpā: ejam tad nu uz Bētlemi, raudzīt, kas tur noticis, kā Tas Kungs mums licis ziņu dot.

16Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un Bērniņu, silē gulošu.

17Bet kad tie to bija redzējuši, tad tie izpauda to vārdu, kas tiem par Bērnu bija sacīts.

18Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par valodu, ko gani tiem bija sacījuši.

19Bet Marija visus vārdus paturēja, tos savā sirdī apdomādama.

20Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā uz tiem bija sacīts.

21Un kad astoņas dienas bija pagājušas, ka bērns taptu apgraizīts, tad Viņa vārdu nosauca Jēzus, kā no eņģeļa bija sacīts, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.

22Un kad viņu šķīstīšanas dienas nāca pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, ka To stādītu Tā Kunga priekšā.

23(Kā Tā Kunga bauslībā stāv rakstīts: ikviena pirmdzimtība no vīriešu kārtas lai top nosaukta Tam Kungam svēta);

24Ka tie arī upuri dotu, kā Tā Kunga bauslībā ir sacīts: vienu pāri ūbeļu baložu vai divus jaunus baložus.

25Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija iekš viņa.

26Tam no Svētā Gara bija pasludināts, ka nāvi neredzēšot, iekams Tā Kunga Svaidīto nebūšot redzējis.

27Tas nāca Dieva namā no Svētā Gara skubināts; un kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, ka ar To darītu pēc bauslības ieraduma,

28Tad To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:

29“Kungs, laid nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;

30Jo manas acis Tavu pestīšanu redzējušas,

31Ko Tu esi sataisījis priekš visiem ļaudīm,

32Gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu Taviem Israēla ļaudīm.”

33Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.

34Un Simeons tos svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: “Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts,

35Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.”

36Un tur bija viena praviete, Anna, Fānuēļa meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca, un pēc savas jaunavības bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru.

37Un tā bija atraitne pie astoņdesmit četriem gadiem; tā neatstājās no Dieva nama, ar gavēšanu un lūgšanu Dievam kalpodama dienās, naktīs.

38Tā arīdzan tai pašā stundā piegāja un teica To Kungu, par To runādama uz visiem, kas uz pestīšanu Jeruzālemē gaidīja.

39Un visu pabeiguši pēc Tā Kunga bauslības, tie atkal griezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti.

40Bet Bērns auga un palika stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija pie Viņa.

41Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos.

42Un kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi.

43Un kad svētku dienas bija pagājušas, tad tiem atkal uz mājām ejot Bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja.

44Bet tie domāja, ka Tas esot pie ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nākuši, tie To meklēja pie radiem un pazīstamiem.

45Un kad tie To neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, To meklēdami.

46Un notikās, pēc trim dienām tie Viņu atrada sinagogā sēžam starp mācītājiem, tos dzirdot un tos jautājot.

47Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēšanu.

48Un Viņu ieraudzījuši, bija pārsteigti; un Viņa māte uz To sacīja: mans dēls, kāpēc Tu mums tā esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.

49Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man iekš Mana Tēva lietām jādarbojas? ”

50Bet tie to vārdu neizprata, ko Viņš uz tiem sacīja.

51Un Viņš nogāja tiem līdz un nonāca Nacaretē un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.

52Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

← Chapter 1 Jump to: Chapter 3 →