bible
ra
🌐 Language
English
Español
Français
Deutsch
Português
Italiano
Nederlands
Русский
中文
日本語
한국어
العربية
Türkçe
Tiếng Việt
ไทย
Indonesia
All Languages
Home
/
Latvian
/
Latvian LTV 1965
/
Genesis 32
Genesis 32
Latvian LTV 1965
← Chapter 31
Jump to:
Chapter 1
Chapter 2
Chapter 3
Chapter 4
Chapter 5
Chapter 6
Chapter 7
Chapter 8
Chapter 9
Chapter 10
Chapter 11
Chapter 12
Chapter 13
Chapter 14
Chapter 15
Chapter 16
Chapter 17
Chapter 18
Chapter 19
Chapter 20
Chapter 21
Chapter 22
Chapter 23
Chapter 24
Chapter 25
Chapter 26
Chapter 27
Chapter 28
Chapter 29
Chapter 30
Chapter 31
Chapter 32
Chapter 33
Chapter 34
Chapter 35
Chapter 36
Chapter 37
Chapter 38
Chapter 39
Chapter 40
Chapter 41
Chapter 42
Chapter 43
Chapter 44
Chapter 45
Chapter 46
Chapter 47
Chapter 48
Chapter 49
Chapter 50
Chapter 33 →
1
Un Lābans pamodās nākamajā rītā, sagatavojās ceļam un, skūpstījis savus bērnus un savas meitas, atgriezās savā dzīves vietā.
2
Bet Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās.
3
Un tos ieraudīiis, Jēkabs sacīja: „Šī ir Dieva karapulka nometne.“ Un viņš nosauca šo vietu „Mahanajim.“
4
Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie sava brāļa Ēzava uz Seīras zemes Ēdoma apgabalu
5
Un tiem pavēlēja, sacīdams: „Sakiet tā manam kungam Ezavam: Tā saka tavs kalps Jēkabs: Es esmu kā svešinieks mitis pie Lābana līdz šai dienai.
6
Un man ir vērši, ēzeļi, sīklopi, ir kalpi un kalpones, un es sūtu šo vēsti savam kungam, lai atrastu žēlastību tavās acīs.“
7
Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: „Mēs nogājām pie tava brāļa Ēzava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu.“
8
Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos,
9
Jo viņš domāja: „Ja Ēzavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad otrs atlikušais var mesties bēgt.“
10
Un Jēkabs sacīja: „Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva īzāka Dievs, Tu, ak Kungs, kas esi sacījis man: Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, —
11
Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jardānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem.
12
Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēzava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus.
13
Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru ir tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.“
14
Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēzavam,
15
Divi simt kazu, divdesmit āžus, divi simt avju un divdesmit aunus,
16
Trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem; četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus.
17
Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: „Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpes starp vienu un otru pulku.“
18
Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: „Kad tev nāk pretī mans brālis Ēzavs un prasa tev, sacīdams: Kā vīrs tu esi un, kurp tu eji? Un kam pieder tie, kas tavā priekšā?
19
Tad saki: Tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēzavam, un arī viņš pats nāk aiz mums.“
20
Un viņš pavēlēja tāpat ari otram un trešajam un ari visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: „Tā jums jāsaka Ēzavam, viņu sastopot.
21
Un arī tā vēl sakiet: Lūk, tavs kalps Jēkabs mums seko.“ Jo viņš domāja: „Es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un tikai pēc tam es gribu pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi.“
22
Un tā dāvana devās viņam pa priekšu cciā, bet viņš pats to pašu nakti palika nometnē.
23
Un tai pašā nakti viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones un savus vienpadsmit dēlus, un cēlās Jabokas upes braslam pāri.
24
Tad viņš ņēma tos un pārcēla tos, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25
Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26
Kad tas redzēja, ka tas nespēj viņu pieveikt, tas aizkāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27
Un tas teica: „Atlaid mani, jo rīts sāk aust.“ Bet Jēkabs teica: „Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.“
28
Un tas vaicāja: „Kā tevi sauc?“ Viņš atbildēja: „Jēkabs.“
29
Bet tas viņam sacīja: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.“
30
Un Jēkabs jautāja un sacīja: „Pasaki jel savu vārdu!“ Bet tas sacīja: „Kādēļ tu man prasi manu vārdu?“ Un Viņs to tur svētīja.
31
Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: „Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.“
32
Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja gaj-ām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33
Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
← Chapter 31
Jump to:
Chapter 1
Chapter 2
Chapter 3
Chapter 4
Chapter 5
Chapter 6
Chapter 7
Chapter 8
Chapter 9
Chapter 10
Chapter 11
Chapter 12
Chapter 13
Chapter 14
Chapter 15
Chapter 16
Chapter 17
Chapter 18
Chapter 19
Chapter 20
Chapter 21
Chapter 22
Chapter 23
Chapter 24
Chapter 25
Chapter 26
Chapter 27
Chapter 28
Chapter 29
Chapter 30
Chapter 31
Chapter 32
Chapter 33
Chapter 34
Chapter 35
Chapter 36
Chapter 37
Chapter 38
Chapter 39
Chapter 40
Chapter 41
Chapter 42
Chapter 43
Chapter 44
Chapter 45
Chapter 46
Chapter 47
Chapter 48
Chapter 49
Chapter 50
Chapter 33 →
All chapters:
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
32
33
34
35
36
37
38
39
40
41
42
43
44
45
46
47
48
49
50