Genesis 24 — Latvian NLB (New Latvian Inter-Confessional Bible)

7Kungs, debesu Dievs, kas ņēma mani no mana tēva nama un zemes, kur esmu dzimis, un kas runāja uz mani un zvērēja, sacīdams: “Šo zemi es došu taviem pēcnācējiem,” – viņš sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes!

8Un, ja tā sieva negribēs iet tev līdzi, tad tu esi brīvs no šī zvēresta, – tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni!”

9Un kalps lika roku zem sava kunga Ābrahāma gurna un zvērēja viņam par to.

10Un kalps ņēma desmit sava kunga kamieļus un devās ceļā – tam līdzi bija visādi viņa kunga labumi, un viņš cēlās un gāja uz Aram-Naharaimu, uz Nāhora pilsētu.

11Viņš noguldīja savus kamieļus uz ceļiem pie ūdens akas ārpus pilsētas ap vakara laiku, kad sievas nāk smelt ūdeni.

12Un viņš teica: “Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! – lai jel šodien man tā notiek, ka tu parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam.

13Redzi, es stāvu pie ūdens avota, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāk smelt ūdeni.

14Lai ir tā – kurai es teikšu: pasniedz jel savu krūku, ka padzeros, – un kura teiks: dzer un arī tavus kamieļus es padzirdīšu! – to tu būsi izraudzījis savam kalpam Īzakam, un tā es zināšu, ka tu esi parādījis žēlastību manam kungam!”

15Pirms viņš vēl bija beidzis runāt, redzi, nāk Rebeka ar krūku uz pleca. Viņa bija dzimusi Betuēlam, Ābrahāma brāļa Nāhora sievas Milkas dēlam.

16Meitene bija ļoti glīta – jaunava, un vīrs vēl nebija tai bijis klāt, un viņa nokāpa pie avota, piepildīja savu krūku un kāpa augšā.

17Kalps skrēja viņai pretī un sacīja: “Ļauj man jel mazliet veldzēties ar ūdeni no tavas krūkas!”

18Un viņa teica: “Dzer, mans kungs!” Viņa nocēla no pleca savu krūku un deva tam dzert.

19Kad viņa bija to padzirdījusi, tā teica: “Es smelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši!”

20Viņa steidza, tukšoja silē savu krūku un atkal skrēja uz aku smelt, un viņa smēla visiem viņa kamieļiem.

21Un tas vīrs vērās viņā kā mēms, nezinādams, vai Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne.

22Kad kamieļi beidza dzert, tas vīrs deva viņai pusšekeļa smagu zelta gredzenu un divas rokassprādzes – desmit zelta šekeļu svarā.

23Un viņš teica: “Kā meita tu esi? Saki jel man – vai tava tēva namā ir vieta, kur mums pārnakšņot?”

24Un viņa tam teica: “Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru viņa dzemdēja Nāhoram.”

25Un viņa tam teica: “Gan salmu, gan barības mums ir daudz, gan vietas, kur pārnakšņot!”

26Un tas vīrs klanījās un zemojās Kungam.

27Viņš teica: “Slavēts Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis manam kungam savu žēlastību un uzticību – Kungs mani ir vadījis ceļā uz mana kunga brāļa namu!”

28Un meitene skrēja un to visu izstāstīja savas mātes namā.

29Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans skrēja laukā uz avotu pie tā vīra.

30Un, kad viņš redzēja rokassprādzes uz savas māsas rokām un gredzenu un dzirdēja savas māsas Rebekas vārdus: tā runāja ar mani tas vīrs, – tad viņš devās pie tā vīra, un, redzi, šis ar kamieļiem stāvēja pie avota.

31Un viņš teica: “Nāc! Kunga svētība! Kāpēc tu stāvi laukā? Es esmu sagatavojis māju un vietu kamieļiem!”

32Un tas vīrs gāja uz namu un noņēma kamieļiem nastas. Lābans deva kamieļiem barību un salmus, un ūdeni, ar ko mazgāt kājas tam vīram un tiem, kuri bija kopā ar viņu.

33Un viņam lika priekšā ēdienu, bet viņš teica: “Es neēdīšu, kamēr nebūšu pateicis savu sakāmo!” Un tas teica: “Runā!”

34Un viņš teica: “Es esmu Ābrahāma kalps!

35Un Kungs ir svētījis manu kungu tik ļoti, ka viņš ir kļuvis jo varens. Viņš ir devis viņam avis un vēršus, sudrabu un zeltu, vergus un verdzenes, kamieļus un ēzeļus!

36Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam dzemdēja dēlu, kad jau bija kļuvusi veca, un viņš tam ir devis visu, kas tam ir!

37Un mans kungs mani nozvērināja, sacīdams: neņem manam dēlam sievu no kanaāniešiem, kuru zemē es dzīvoju,

38bet gan ej uz mana tēva namu, pie manas dzimtas, un ņem sievu manam dēlam tur.

39Un es teicu savam kungam: varbūt tā sieva nenāks man līdzi?!

40Bet viņš man teica: Kungs, kura priekšā es staigāju, sūtīs savu eņģeli tev līdzi un sekmēs tavu ceļu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no manas dzimtas un mana tēva nama!

41Tikai tad tu būsi brīvs no zvēresta man, ja būsi nonācis pie manas dzimtas, bet, ja viņi tev to nedos, tad tu esi brīvs no zvēresta!

42Kad es šodien nonācu pie avota, es teicu: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! Ja tu esi gribējis, lai tiešām sokas mans ceļš, kurā esmu devies,

43tad, redzi, es stāvu pie ūdens avota, un lai notiek tā – es teikšu tai jaunavai, kura nāks smelt: dod jel man mazliet padzerties no savas krūkas!

44Un, ja viņa man teiks: dzer tu pats, un arī tavus kamieļus es padzirdīšu, – tad tā būs sieva, kuru Kungs izraudzījis mana kunga dēlam!

45Pirms es vēl biju beidzis pie sevis runāt, redzi, nāca Rebeka ar krūku uz pleca, un viņa nokāpa pie avota un smēla, un es viņai teicu: dod jel man padzerties!

46Un viņa steidza, nocēla savu krūku un teica: dzer, un tavus kamieļus es padzirdīšu! Un es dzēru, un arī kamieļus viņa padzirdīja.

47Un es jautāju viņai: kā meita tu esi? Un viņa teica: es esmu Betuēla, Nāhora dēla, meita, kuru viņam dzemdēja Milka! – un es liku gredzenu viņas nāsī un rokassprādzes uz rokām.

48Un es klanījos un zemojos Kungam, es slavēju Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kurš vadījis mani pa īsto ceļu, ka ņemu sava kunga brāļameitu viņa dēlam!

49Un tagad, ja jūs gribat izrādīt laipnību un būt godīgi pret manu kungu, sakiet man jā vai nē, lai es zinu, uz kuru pusi doties!”

50Lābans un Betuēls atbildēja: “Šī lieta ir nākusi no Kunga, mēs nevaram tev teikt ne jā, ne nē.

51Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem un ej, un lai viņa kļūst sieva tava kunga dēlam, kā Kungs ir teicis!”

52Kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu sacīto, viņš zemojās Kungam līdz zemei.

53Un kalps ņēma sudraba traukus un zelta traukus, un drānas un deva Rebekai un arī bagātīgas dāvanas viņas brālim un mātei.

54Un viņi ēda un dzēra – viņš un tie vīri, kas bija kopā ar viņu, viņi pārnakšņoja, cēlās no rīta, un viņš teica: “Atlaidiet mani pie mana kunga!”

55Bet viņas brālis un māte teica: “Lai meitene paliek pie mums vēl kādas desmit dienas, lai viņa iet pēc tam!”

56Bet viņš tiem teica: “Nekavējiet mani! Kungs ir sekmējis manu ceļu! Atlaidiet mani, un es iešu pie sava kunga!”

57Bet viņi teica: “Pasauksim meiteni un pajautāsim viņai pašai!”

58Viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: “Vai tu iesi kopā ar šo vīru?” Un viņa teica: “Es iešu!”

59Un viņi atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas zīdītāju, un Ābrahāma kalpu ar viņa vīriem.

60Tie svētīja Rebeku un viņai teica: “Mūsu māsa! Topi par daudziem tūkstošiem! Un lai tavi pēcnācēji iemanto savu naidnieku vārtus!”

61Un cēlās Rebeka un viņas kalpones, viņas jāšus uz kamieļiem devās līdzi tam vīram. Un kalps ņēma Rebeku un devās ceļā.

62Īzaks bija atnācis no Beēr-Lahaj-Roī, un viņš piemita Negebas zemē.

63Un pret vakaru Īzaks iznāca, lai paklaiņotu laukā, un viņš pacēla savas acis, skatījās, un redzi – kamieļi nāca!

64Un Rebeka pacēla savas acis, un viņa ieraudzīja Īzaku, un viņa lēca no kamieļa!

65Un viņa teica kalpam: “Kas ir tas vīrs, tas tur, kas tur nāk mums pretī pa lauku?” Kalps teica: “Tas ir mans kungs.” Un viņa paņēma sejas apsegu un apklājās.

66Un kalps pastāstīja Īzakam visu, ko viņš bija darījis.

67Un Īzaks atveda Rebeku uz savas mātes Sāras telti, un viņš ņēma Rebeku, un viņa kļuva tam par sievu, un viņš mīlēja viņu. Tad Īzaks samierinājās ar savas mātes nāvi.