bible
ra
🌐 Language
English
Español
Français
Deutsch
Português
Italiano
Nederlands
Русский
中文
日本語
한국어
العربية
Türkçe
Tiếng Việt
ไทย
Indonesia
All Languages
Home
/
Latvian
/
Latvian NLB (New Latvian Inter-Confessional Bible)
/
Genesis 32
Genesis 32
Latvian NLB (New Latvian Inter-Confessional Bible)
← Chapter 31
Jump to:
Chapter 1
Chapter 2
Chapter 3
Chapter 4
Chapter 5
Chapter 6
Chapter 7
Chapter 8
Chapter 9
Chapter 10
Chapter 11
Chapter 12
Chapter 13
Chapter 14
Chapter 15
Chapter 16
Chapter 17
Chapter 18
Chapter 19
Chapter 20
Chapter 21
Chapter 22
Chapter 23
Chapter 24
Chapter 25
Chapter 26
Chapter 27
Chapter 28
Chapter 29
Chapter 30
Chapter 31
Chapter 32
Chapter 33
Chapter 34
Chapter 35
Chapter 36
Chapter 37
Chapter 38
Chapter 39
Chapter 40
Chapter 41
Chapter 42
Chapter 43
Chapter 44
Chapter 45
Chapter 46
Chapter 47
Chapter 48
Chapter 49
Chapter 50
Chapter 33 →
1
Lābans cēlās agri no rīta, skūpstīja savus dēlus un meitas un svētīja tos. Tad viņš devās atpakaļ.
2
Bet Jēkabs gāja savu ceļu. Un viņu satika Dieva eņģeļi.
3
Jēkabs, viņus ieraudzījis, teica: “Šī ir Dieva kara nometne!” – un to vietu viņš nosauca vārdā Mahanaima.
4
Un Jēkabs sūtīja sev pa priekšu vēstnešus pie sava brāļa Ēsava uz Seīra zemi, uz Edoma laukiem.
5
Viņš tiem pavēlēja: “Tā sakiet manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es biju apmeties pie Lābana un līdz šim laikam paliku pie viņa.
6
Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi, un kalpones, un es esmu sūtījis to pateikt manam kungam, lai gūtu viņa vēlību!”
7
Bet vēstneši atgriezās pie Jēkaba, sacīdami: “Mēs aizgājām pie tava brāļa Ēsava, un arī viņš nāk tev pretī un četri simti vīru kopā ar viņu!”
8
Jēkabs ļoti izbijās un satraucās, un viņš sadalīja savus ļaudis, avis, vēršus un kamieļus divās nometnēs.
9
Un viņš domāja: “Ja Ēsavs nāks uz vienu nometni un to nopostīs, tad vismaz atlikusī nometne varēs paglābties!”
10
Un Jēkabs teica: “Mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs! Kungs, tu man teici: ej atpakaļ uz savu zemi un vietu, kur tu esi dzimis, un es darīšu tev labu!
11
Es neesmu vērts visas tās žēlastības un taisnības, ko tu savam kalpam esi darījis, – jo toreiz, kad es šķērsoju Jardānu, man bija tikai nūja, bet tagad man ir divas nometnes!
12
Izglāb jel mani no brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es viņa baidos – ka viņš nenāk un nenokauj mūs, kā mātes, tā dēlus!
13
Un tu teici: es darīšu tev labu un došu tev pēcnācējus kā smiltis jūrā, ko daudzuma dēļ ne saskaitīt!”
14
Un tonakt viņš palika tur. Viņš ņēma no tā, kas viņam bija un sagatavoja kā dāvanu savam brālim:
15
divi simti kazu un divdesmit āžu, divi simti avju un divdesmit teķu,
16
zīdītājas kamieļmātes un trīsdesmit to mazuļus, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļmātes un desmit ēzeļus.
17
Viņš deva tos saviem kalpiem, katru baru atsevišķi, un teica tiem: “Ejiet pa priekšu tā, lai starp pulkiem paliek atstarpe!”
18
Un viņš pavēlēja galvenajam, sacīdams: “Kad mans brālis Ēsavs satiks tevi un jautās: kam tu piederi un kurp tu ej, un kam pieder šie? –
19
tad saki: tā ir tava kalpa Jēkaba dāvana, kas sūtīta manam kungam Ēsavam, un, re, arī aiz mums vēl nāk!”
20
Un viņš pavēlēja arī otrajam un trešajam, un arī tiem, kas gāja aiz ganāmpulkiem, sacīdams: “Kad sastapsiet Ēsavu, sakiet viņam tāpat!
21
Sakiet: redzi, arī tavs kalps Jēkabs nāk aiz mums!” Jo viņš domāja: “Es viņu pielabināšu ar dāvanām, kas iet man pa priekšu, un tik pēc tam skatīšu viņu vaigā – varbūt viņš mani pieņems!”
22
Un dāvanas devās viņam pa priekšu, un tonakt viņš pārnakšņoja nometnē.
23
Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu.
24
Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija.
25
Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma.
26
Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties.
27
Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!”
28
Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!”
29
Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!”
30
Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja.
31
Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs!
32
Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ.
33
Tādēļ Israēla dēli līdz pat šim laikam neēd gūžas cīpslu, kas iet pār gurnu locītavu, jo viņš aizskāra Jēkaba gūžas cīpslu.
← Chapter 31
Jump to:
Chapter 1
Chapter 2
Chapter 3
Chapter 4
Chapter 5
Chapter 6
Chapter 7
Chapter 8
Chapter 9
Chapter 10
Chapter 11
Chapter 12
Chapter 13
Chapter 14
Chapter 15
Chapter 16
Chapter 17
Chapter 18
Chapter 19
Chapter 20
Chapter 21
Chapter 22
Chapter 23
Chapter 24
Chapter 25
Chapter 26
Chapter 27
Chapter 28
Chapter 29
Chapter 30
Chapter 31
Chapter 32
Chapter 33
Chapter 34
Chapter 35
Chapter 36
Chapter 37
Chapter 38
Chapter 39
Chapter 40
Chapter 41
Chapter 42
Chapter 43
Chapter 44
Chapter 45
Chapter 46
Chapter 47
Chapter 48
Chapter 49
Chapter 50
Chapter 33 →
All chapters:
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
32
33
34
35
36
37
38
39
40
41
42
43
44
45
46
47
48
49
50